Grozs
0
0,00 €
ESIET SVEICINĀTI DZEJNIECES MARGARITAS MĀJASLAPĀ!
IEVADS
Es1990. gada 30. septembrī Ērgļos. Uzreiz pēc dzimšanas sākās mūsu ģimenes pārbaudījumi. Man konstatēja veselības problēmas. Es nespēju staigāt un koordinēt roku un ķermeņa kustības, tādēļ esmu pilnībā atkarīga no līdzcilvēkiem. Arī runa ir nopietni traucēt piedzimu a. Es neskaidri runāju, kādreiz nevaru izteikt vārdus.
Par spīti šīm grūtībām esmu pielāgojusies dzīvei un cenšos izbaudīt to. Ļoti palīdz mūsdienu tehnoloģijas un internets. Tās sniedz iespējas, kas nebūtu iedomājamas bez šiem izgudrojumiem.
Savu pirmo dzejoli sacerēju aptuveni astoņu gadu vecumā. Tā kā nespēju rakstīt ar pildspalvu, es to ilgi glabāju savā galvā, tad nolēmu dzejoli nodiktēt vecmammai. Viņa to pierakstīja uz papīra. Kad parādījās modernās ierīces, tad sāku pati pierakstīt savus dzejoļus. Sākumā izmantoju mobilo telefonu, taustiņus spiedu ar degunu un zodu. Tas bija grūti, bet vismaz pati varēju izpausties. Tagad rakstīt ir kļuvis daudz vieglāk, jo lietoju planšeti.
Nemanot pagāja mana bērnība un atnāca jaunība. Arī pirmās nopietnās simpātijas pret pretējo dzimumu bija klāt. Iemīlējos kādā tolaik Eiropas mērogā populārā mūziķī. Viņš man tā patika, ka sāku rakstīt viņam veltītus dzejoļus. Tagad lasot tos, nāk smiekli, bet tajā laikā ļoti pārdzīvoju, ka nevaru viņu satikt.
Par savu iedvesmotāju es uzskatu nevis Mūzu, bet Pegazu, jo tas ir zirgs ar spārniem. Tā kā man ļoti patīk dzīvnieki, tad, manuprāt, tas ir piemērotāks nosaukums iedvesmas apzīmēšanai. Grieķu mitoloģijā Pegazs ir Poseidona un Medūzas dēls, kurš nāca pasaulē, kad Persejs nocirta Medūzai galvu. Viņš ar savu pakavu izsita avotu, kura ūdens dod iedvesmu dzejniekiem.
Es arī smeļos šī brīnumainā ūdens spēku un ļauju dvēselei runāt. Bet varbūt tas ir pats Pegazs, kurš atlido pie manis un čukst ausī vārdus. Kad uz debesu valstību pārcēlās mūziķis, komponists un dzejnieks Mārtiņš Freimanis, Pegazs atlidoja un sacīja Mārtiņam veltītus vārdus.
Pegazs man saka, kas jāraksta. Viņa teksti ir par dažādām tēmām: dzīve, vērtības, mīlestība, nāve. Jā, arī nāve! Tā neprasīs, vai tu gribi dzīvot uz zemes vai debesu valstībā. Viņa atnāks un tevi paņems. Neatkarīgi no vecuma, statusa sabiedrībā un rocības. Tu šīs dzīves laikā drīksti darīt visu, ko vien vēlies, bet atceries, ka jebkurā mirklī vari aiziet no šīs pasaules. Mēs visi reiz nonāksim debesīs, pilnīgi visi.
Arī dziesmu tekstus reizēm saceru. Tad kopā ar mūzikas terapeiti sakomponējam tiem melodijas.
Dzeja man palīdz dzīvot. Es tajā izsaku visas savas domas, jūtas un emocijas. Tā atbrīvo manu dvēseli un sniedz prieku. Domu un fantāzijas pasaule ļauj patverties no dzīves skaudruma.
Kā lielai daļai radošu personību, arī man ir pseidonīms - Margarita. Bērnībā man ļoti patika grāmatas un kalendāri ar rakstnieces un ilustratores Margaritas Stārastes zīmējumiem, tādēļ pieņēmu viņas vārdu par savu pseidonīmu.
Gribu dalīties ar savu dzeju, lai pārējie cilvēki varētu baudīt manus literāros darbus. Vēlos pabarot cilvēku dvēseles ar kaut ko dabisku un tīru. Bieži vien ikdienas steigā mēs uzņemam nepilnvērtīgu uzturu, bet vēl sliktāk ir ar dvēseles un gara barošanu. Daži cilvēki to vispār nebaro. Mūsu dvēseles ir izsalkušas pēc tīras un nesamākslotas pārtikas. Tāpēc es laidu klajā šo grāmatu.
Lasiet un barojiet savu dvēseli!
Ceru, ka jums patiks mana daiļrade.
Margarita
1.nodaļa DZĪVE
Kalsnava
Kalsnava mana,
Madonas novada maliņā!
It kā mazs lauku ciematiņš,
It kā mazs zemes gabaliņš valstī.
Bet te ir meži,
Te ir puķes,
Te ir peoniju svētki,
Te ir bibliotēka, veikali,
skola un pasts.
Esmu bezgala priecīga,
ka mītu tik brīnišķīgā vietā kā Kalsnava!
***
Sēžu jūras krastā un skatos, kā saule rotaļājas ar viļņiem.
Saules gaisma atspīd viļņu tālē, to brīnumaini rotājot.
Un jūra ir pilna ar neskaitāmiem dimantiem, kas krastā atmirdz.
***
Gadi nāk un iet,
Un mēs ar laiku novecojam,
Bet domās esam jauni.
Domas
Domas kā baltas sniegas pārslas klāj manu prātu.
Viena, otra, trešā...
Tās visas ir manas.
Nebeidzamos sapņu ceļojumos tās klejo,
Aizvedot mani, kur sirdij ir spārni un dvēsele aiz prieka gavilē.
Tā mana pasaule.
Tajā ir iespējams it viss.
Vārds
Vārds var celt un vārds var graut,
Vārds var sildīt un vārds var saldēt,
Vārds var notiesāt un vārds var attaisnot,
Vārds var atdzīvināt un vārds var nogalināt,
Vārds var mīlēt un vārds var krāpt,
Vārds var sist un vārds glāstīt.
Draudzība
Puķes uzzied un novīst,
Bet īsta draudzība - nekad.
Tā zeļ par spīti pārbaudījumiem.
Tai netraucē pat attālums,
vienalga, vai tas būtu viens vai arī miljons metru.
Patiesa draudzība ir mūžīga,
kamēr vien mēs dzīvojam šai pasaulē.
Atmiņas
Atmiņas - tās neviens nevar atņemt un izpostīt.
Tās nevar saraut gabalos un izmest.
Tās nav iespējams noslīcināt.
Tās nevar arī sadedzināt.
Tās neviens nevar nozagt un pārdot.
Tās var tikai atcerēties.
Dvēsele
Krīt sniegs,
manā dveselē arī snieg.
Tik balts sniegs,
tik balts un auksts
kā ledus elpas pieskāriens.
Tas sasaldē it visu.
Un mana dvēsele sastingst.
Kas nāks un to atkausēs?
Kas nāks un manu dvēseli atkal atdzīvinās?
Par dzīves laimi
Cilvēki gaida, kad atnāks lielā laime.
Tāda liela un bagātīga.
Tāda, kas aizņemtu visu dzīvi.
Bet, ja laime aizpildītu visu dzīvi, kur gan mēs dzīvotu?
Kur gan mēs paliktu?
Dzīve pārvērstos par bezgalīgu paradīzi,
un mēs aizmirstu, ka esam sūtīti, lai pildītu savu misiju.
Mēs esam uz pasaules, lai veiktu konkrētu uzdevumu.
Kādam tas ir būt par mediķi un glābt cietušos,
citam būt par pedagogu un mācīt jauno paaudzi,
bet vēl kādam būt par māti un rūpēties par cilvēces pastāvēšanu.
Un ir arī tādi cilvēki, kuri liek aizdomāties,
ka daudziem mums tiešām ir paveicies šajā dzīvē,
jo esam paēduši, siltumā un finansāli nodrošināti.
Šie cilvēki, kas norāda uz īsto dzīves laimi,
ir bezpajumtnieki.
Sētnieces laime
Es esmu veca un guļu savā gultā, gaidot atnākam nāves stundu.
Es biju sētniece.
Mans darbs nebija atalgots ar lielu naudu.
Pietika tikai lai paēstu un samaksātu par dzīvokli un zālēm.
Bet es nesūdzos par savu dzīvi.
Man ir meita, kas mani aprūpē,
Sava istaba, kur dzīvot.
Tas izklausīsies dīvaini, bet es esmu laimīga.
Laimīga par to, ka esmu aprūpēta un siltumā.
Laimīga, ka man ir meita.
Laimīga, ka ir mazbērni.
Laimīga, ka varu redzēt.
Laimīga, ka varu dzirdēt.
Laimīga, ka varu just.
Laimīga, ka varu mīlēt.
Un tas nekas, ka esmu veca.
Un tas nekas, ka esmu slima.
Esmu apkopta, paēdusi un siltumā.
Es esmu laimīga.
***
Lapas krīt un apsedz manu kapu.
Kapu, kurā guļu jau sen.
Cik asaru par mani tika liets!
Cik sāpju izsāpēts!
Tas manas bezjēdzīgās dzīves dēļ.
Es biju pļēgurs.
Pļēgurs, kuru visi mīlēja.
Kāpēc?
Varbūt tāpēc, ka es biju patiess un neviltots.
Es teicu, ko domāju,
Darīju to, ko gribēju
un palīdzēju citiem cilvēkiem.
Varbūt tieši tāpēc palikušie ļaudis tā skumst pēc manis.
Sāk līt lietus,
zeme kļūst mitra.
Un es gaidu, kad mani paņems pie sevis Dievs.
Bagātnieka vēstījums
Pār manu kapu lēni laižas kadiķu zari,
zaļš sūnu paklājs sedz seno kapakmeni.
Vien retais atnāk sakopt manu dusas vietu.
Kaut savas dzīves laikā biju turīgs bagātnieks,
man tagad nākas gulēt vienam.
Reiz piederēja muiža, dzirnavas un zeme,
es biju lepns, nevēlējos runāt ne ar vienu,
jo uzskatīju visus par niecībām.
Man bija svarīga tikai mana nauda.
Tagad maksāju par savu augstprātību.
Neviens vairs mani neatceras,
neviens vairs mani nepiemin.
Pie tā esmu vainojams tikai es pats.
Mīļie cilvēki!
Neesiet mantkārīgi, savtīgi un varaskāri.
Esiet sirsnīgi, izpalīdzīgi un īsti!
Tās ir dzīves patiesās vērtības.
Par cilvēku darbības postošo ietekmi
Zeme griežas, bet tai iekšā tikšķ laika bumba,
jo cilvēks to posta -
piemēslo ar automašīnu izplūdes gāzēm,
rūpnīcu izmešiem un atkritumiem.
Viņš grib dzīvot labi, ērti un komfortabli,
bet neapjauš, kādu kaitējumu tai nodara.
Viņš to ārda, bojā un grauj,
nemaz neraizējas par dzīvniekiem, ūdeni, kalniem, ledājiem.
Vienīgā vēlme ir labi dzīvot.
Bet zeme to visu neizturēs,
tā mūs visus pārmācīs -
Padzīs no sevis ar plūdiem, ugunsgrēkiem un zemestrīcēm.
Un tad jau būs par vēlu laboties.
Mūsdienu pasaule
Līst, un lāses logā krīt.
Tās ir Dieva asaras par to,
Ka cilvēkos zūd ticība, cerība, mīlestība,
pazūd savstarpējā cieņa.
Tā vietā ir stājusies mantkārība, nežēlība un varaskāre.
Cilvēks valda pār zemi, nedomājot par ļaunumu, ko tai nodara.
Izgaisusi mīlestība pret pasauli, zvēriem, kokiem, augiem
un dzīvības sulu – ūdeni.
Cilvēki piemēslo zemi ar savām iegribām, untumiem un kaprīzēm.
Bet Dievam sāp.
Vai tādēļ Viņš mūs radīja?
Vai tādēļ Viņš radīja šo pasauli, ūdeni un gaisu?
Viņš mūs laida pasaulē, lai mēs to saudzētu, apkoptu un pilnveidotu,
nevis postītu.
Cilvēki, apdomājiet savu rīcību!
Padomājiet, ko darāt!
Padomājiet par saviem bēriem!
Kādā pasaulē dzīvos viņi?
Atcerieties par savu Radītāju!
Oda smiltīm
Baltijas jūras krastā, kur debesis dzidras kā stikls, tur saule karsē smiltis.
Šīs zeltainās smiltis, kas veidotas no silīcija oksīda, ir maģiskas.
Katram graudiņam piemīt milzīgs spēks.
Spēks, kas liek runas centriem atvērt savu apslēpto enerģiju un izmantot to pilnvērtīgi.
Tās iekustina runas kanālus caur pirkstu sīkajiem receptoriem,
pārvadot impulsu uz smadzenēm, kas liek runai uzlabot tās skaidrību.
Tās lēni birst man uz rokām kā maigs pieskāriens
un ieved smilšu brīnišķīgajā burvībā.
Svari
Mūs vieno kāds zvaigznājs, debesīs kas mirdz.
Svārstīgais raksturs liek šaudīties neizlēmības šūpolēs.
Bezgalīgā sapņotāja daba ļauj pacelties fantāzijas lidojumā.
Kaislīgā romantiķa dvēsele mudina iegrimt mūžīgajā mīlestības jūrā.
Un kamēr dzīve rit, mēs to varam baudīt.
Virši
Nedāviniet man rozes, kas ir lepnas.
Nedāviniet man neļķes, kas spītīgi turas svešā vietā.
Nedāviniet man lilijas, kas reibina ar savu spēcīgo smažu.
Nedāviniet man frēzijas, kas stalti stāv vāzē.
Nedāviniet man dālijas, kas apbur ar savām spilgtajām krāsām.
Dāviniet man viršus -
Šos mazos, sīkos ziediņus,
Kas aug starp koku celmiem.
Tie nav izlutināti kā vairums mūsdienu bērnu,
Tiem nevajag dārgus tērpus un rūpes,
Tie nevēlas būt uzmanības centrā,
Tie vēlas dzīvot vienkārši.
Vienkārši dzīvot un izbaudīt dzīvi.
Liktenis
Zvaigznēs vai baltos mākoņos ierakstīts liktenis.
Liktenis, kas ikvienam ir jāizdzīvo.
Liktenis, kas ikvienam ir jānes.
Jānes, vienalga cik viegls vai grūts..
Un tikai no mums ir atkarīgs, vai to uztveram kā bezdibeni, kur ir tikai posts,
Vai kā dāvanu, kurā ir zelta kalns ar visu, ko vien vēlies.
Ticība, cerība, mīlestība
Kokus var vētra izraut no zemes.
Uguns var nopostīt visu, kas uzkrāts.
Plūdi var aizskalot iekārtoto mājokli.
Karš var visu iznīcināt.
Tikai mīlestība, ticība, cerība paliek.
Tās spēj izdzīvot visskaudrākajos apstākļos.
Mīlestība, ticība, cerība.
Tās ir kā dvēsele, ko nevar atņemt.
Mīlestība, ticība, cerība.
Tās ir nedalāmas, nesaraujamas, nenogalināmas.
Tikai tās spēj izdzīvot pasaules nežēlīgajā cīņā.
Mīlestība, ticība, cerība.
Vērtības
Es esmu vecs.
Mans miteklis nav izcils -
maza koka būdiņa pašā meža vidū.
Tur nav moderno ierīču: mobilā telefona, datora vai plazmas televizora.
Tur nav pat labierīcību.
Uz tualeti es eju laukā un mazgājos lielā metāla bļodā.
Es negribētu, lai man būtu moderns dzīvoklis, liela mašīna un mūsdienīgas ierīces.
Man pietiek ar savu mājeli, sirsniņmājiņu un veļas auklu.
Es ne par ko nemainītu svaigo gaisu, kokus un klusumu
pret pilsētas kņadu, automašīnu rūkoņu un nemitīgo steigu.
Dzīves jēga nav mantās.
Patiesā vērtība ir prieks par to, kas tev ir.
Inesei K.
Tu esi kā spožs saules stariņš, kas sasilda manu rītu.
Tu esi kā koša krāsa, kas izkrāso manu dienu.
Tu esi kā svaiga rasas lāse, kas veldzē manu dvēseli.
Tu man dod cerību spārnus, kas paceļ pāri dzīves grūtībām
un ļauj traukties sapņu lidojumā.
***
Šorīt pasaulē ieradies mazs brīnumiņš.
Spožās actiņas mirdz kā pērles, apaļie vaidziņi saulītē pietvīkuši sārti.
Brūnie matiņi viegli kā dūna klāj viņa galvu.
Vai lielāka laime dzīvē cilvēkam vien var būt?
***
Šodien ieripoja mazs kamolītis klēpī man.
Spožas actiņas, apaļi vaidziņi,
Dēliņ manu!
Tu esi mana laimīte!
Ziemassvētkos
Ir tik klusa nakts,
un lēni uz zemes krīt
balts sniegs,
Kas mirguļo tik cēli.
Latviešiem svešumā
Kā gājputni aizlido uz siltajām zemēm, tā mēs aizklīduši švešumā.
Nebeidzamas ilgas liek mūsu domām atgriezties dzimtenes ārēs,
kur zāle maigi glaužas pie kājām un ziedu smarža reibina prātu,
kur rītā agri rasas pērles gulst zāles zaļajos stiebros
un putnu dziesmas trīsuļo dzimtenes zilajās debesīs.
Latvija, dzimtene mana,
mīlu tevi un glabāšu mūžīgi savā sirdī tavu vārdu.
2.nodaļa MĪLESTĪBA
***
Veros baltajos mākoņos,
Kā tie aizpeld pa zilo debesu jūru
Pie tevis.
Bet tu skaties uz tiem ar savu meiteni blakus
Un pat nenojaut, kā mana sirds
Ilgojas pēc tevis.
***
Manas domas kā baltas dūjas aplido tevi,
Un tu pat nenojaut, ka tās ir ilgas pēc tevis.
***
Es skatos uz naksnīgajām debesīm,
Uz zvaigznēm, kas tajās mirguļo,
To ir tūkstošiem.
Bet mana mīlestība ir viena,
Tā pieder vien tev.
***
Es skatos uz zilo jūru un viļņiem,
Kas tajā mīt.
Tie aiznes manas ilgas pie tevis.
***
Ārā līst lietus un lāses logā krīt,
Tās izskatās kā asaras.
Un man arī gribas raudāt,
Jo atrodamies tik tālu viens no otra,
Un tu pat nezini, ka es arī šajā pasaulē mītu,
Ka es tevi mīlu.
***
Skatos, kā kukainīši strautā
Veldzē savas slāpes.
Man arī slāpst pēc tevis,
Šīs slāpes nespēj veldzēt ūdens,
To var tikai tava klātbūtne.
***
Ir nakts. Es sēžu pie sava galda,
Uz loga rūts sēž divi naktstauriņi.
Viņi ir pāris. Bet mana otrā pusīte
Ir neskaitāmu jūdžu attālumā.
***
Es klausos tavā dziesmā,
Tavā maigajā balsī, kā tā brīnumaini skan,
Bet tu domā par citu meiteni
Un nemaz nenojaut – kaut kur tālu projām
Esmu es.
***
Sēžu starp diviem akmeņiem
Un domāju pie kura iet.
Tāpat esmu starp diviem puišiem -
Viens ir tālu, otrs tuvāk.
Es viņus abus mīlu un nevaru izšķirties,
Pie kura man palikt.
***
Uz kalna aug trīs egles,
It kā veidojot mīlestības trīsstūri.
Arī manā dzīvē pašlaik ir tā.
Pagriežu galvu uz vienu pusi un redzu vienu puisi,
Paveros uz otru pusi - redzu citu,
Es viņus abus mīlu,
Bet jāizvēlas ir tikai viens.
Palaistā iespēja
Raugos uz lapu, kā tā aizlido vējā.
Tieši tāpat es palaidu garām iespēju tevi satikt,
Bet gaidīšu nākamo, tāda noteikti būs.
***
Skatos uz putniem,
Kā tie aizlido uz siltajām zemēm,
Un man arī gribas aizlidot
Tikai pie tevis.
***
Ir nakts, skatos uz mēnesi
Un domāju par tevi -
Tu esi tik tālu kā mēness,
Bet es ticu, ka reiz būšu kopā ar tevi.
***
Saku tev vārdu,
Kaut esi tālu,
Tu noteikti dzirdēsi,
Jo nevaru būt bez tevis.
Ticu un ceru, ka reiz
Būsim kopā.
***
Skatos uz sarkankrūtīti
Un vēlos, lai viņš aizlido pie tevis
Un pavēsta, ka mīlu ļoti.
Salauztā sirds
Man ir salauzta sirds,
Un tā neciešami sāp.
Bet tev meitene sava jau ir,
Un tu nemaz nezini par mani,
Ka es tevi arī ļoti mīlu.
***
Es turu rozi
Un vēlos tev to pasniegt,
Bet nevaru,
Jo tu esi tālu.
Bet ticu -
Mēs būsim kopā.
Manas asaras
Manas asaras plūst straumēm,
Un tās neviens nespēj apturēt,
Jo tu nemaz nezini,
Ka es arī tevi ļoti mīlu.
Mazās sirdis
Mana mazā sirds
Raud pēc tavas mazās sirds.
Bet tava mazā sirds
Mīl kādu citu mazu sirdi.
Un tā nemaz nezina,
Ka arī mana mazā sirds
Mīl tavu mazo sirdi.
***
Laukā kauc vējš,
un mana sirds arī sauc pēc tevis.
Bet tu jau to nedzirdi,
Jo tu esi tik tālu,
Mūs savieno tik debesis.
***
Skatos uz diviem taurenīšiem,
Kā tie dejo viens otram blakus.
Un es arī gribu
Ar tevi dejot,
Bet nevaru,
Jo tu esi tālu,
Bet ceru,
Ka būšu ar tevi.
Tu
Kā balts krīts es nobālēju, ieraugot tevi.
Tu biji kā debesu zilgme skaidrajā avotā.
Tu biji kā svaiga rasas lāse tuksneša sakarsētajās smiltīs.
Tu biji kā brīnumains zieds nezāļu laukā.
Tu biji kā putnu dziesmas agrajā rītā.
Es gaidu
Es gaidu un gaidu
savu īsto un vienīgo,
bet nevaru sagaidīt.
Kur tu esi?
Kā tevi sauc?
Nāc pie manis!
Es tevi gaidu jau sen!
Es tevi gaidu jau kopš bērnības,
Kad sapņoju par baltu kleitu un plīvuru,
Par gredzena vilkšanu pirkstā un pirmo skūpstu.
Vai maniem sapņiem būs lemts piepildīties?
Vai es tevi kādreiz satikšu?
***
Sapņu princis
Kur tu esi, mans sapņu princi?
Es jau sen tevi gaidu!
Kāpēc tu nenāc?
Varbūt tu dzīvo kādā citā valstī?
Bet varbūt uz kādas citas planētas?
Vai varbūt man kaimiņos?
Vai es tevi vispār kādreiz satikšu?
Varbūt tu vēl neesi dzimis?
***
Uz kalna aug trīs egles,
It kā veidojot mīlestības trīsstūri.
Arī manā dzīvē pašlaik ir tā.
Pagriežu galvu uz vienu pusi un redzu vienu puisi,
Paveros uz otru pusi - redzu citu,
Es viņus abus mīlu,
Bet jāizvēlas ir tikai viens.
Palaistā iespēja
Raugos uz lapu, kā tā aizlido vējā.
Tieši tāpat es palaidu garām iespēju tevi satikt,
Bet gaidīšu nākamo, tāda noteikti būs.
***
Skatos uz putniem,
Kā tie aizlido uz siltajām zemēm,
Un man arī gribas aizlidot
Tikai pie tevis.
***
Ir nakts, skatos uz mēnesi
Un domāju par tevi -
Tu esi tik tālu kā mēness,
Bet es ticu, ka reiz būšu kopā ar tevi.
***
Saku tev vārdu,
Kaut esi tālu,
Tu noteikti dzirdēsi,
Jo nevaru būt bez tevis.
Ticu un ceru, ka reiz
Būsim kopā.
Ir nakts
Ir nakts, un debesīs iedegas zvaižgņu spožās sveces.
Mēness baltā gaisma lejas pār mums kā sapnis.
Lēnām slīdu tev klāt, un mēs iegrimstam bezgalīgā skūpstu okeānā.
Nakts mūs ietin melnā samtā, ļaujot ieslīgt nebeidzamā mīlas burvībā.
Tu nāc
Siltā vasaras naktī, kad mēness gaisma lejas pār zemi,
tu piekļauj mani cieši sev klāt,
es ļaujos un ieslīgstu tavu zaļo acu dzīlēs.
Tava roka slīd man pāri kā lēns vakara vējš,
manas lūpas tuvojas tavām,
un mēs saplūstam.
Mīlas burvība
Skan jūtu simfonija, es ļaujos eiforijai,
kur libido ir dzīvs un neļauj iemigt.
Man jāatrod savs īstais, vienīgais,
lai mīlas glāstos reibtu vasaras siltumā un grimtu skūpstu atvarā.
Tad maiga zvaigžņu sega sargās mūs no ļaužu acīm
un ļaus mums baudīt mīlas burvību.
Vieni
Zem nakts melnajiem spārniem esam vieni.
Neskaitāmas zvaigžņu sveces deg tumsas klusajā jūrā.
Tavs glāsts slīd man pāri kā maigs vēja pieskāriens saulrieta stundā.
Tavas acis viz kā ezeri, kur balti gulbji dejo valsi.
Manas rubīna sarkanās lūpas lēni sniedzas pie tavām,
lai mūs ievestu bezgalīgajā skūpstu burvībā.
Zem tumsas spārniem
Naktī, kad tumsas spārni sedz zemi, tu kā taurenītis lido pie manis.
Virs mums iedegas zvaigznes, un mēness gaisma lejas kā sapnis.
Tava roka slīd pāri manām brūnajām matu cirtām kā maigs vēja pieskāriens.
Ar savām siltajām plaukstām tu mani lēnām skauj.
Manas sārtās lūpas sajūt tavas,
un mēs ienirstam skūptu lavīnā.
***
Manā rožu dārzā
Visas rozes ir ļoti skaistas,
Bet kad tu ienāc manā rožu dārzā,
Tad rozes kļūst pasakaini apburošas.
***
Kad Tu brauc man pretī,
Tad es jūtos kā mākoņos,
Jo es tevi ļoti, ļoti, ļoti mīlu.
3. nodaļa VELTĪJUMS MĀRTIŅAM FREIMANIM
27. janvāris ir diena, kad mana dzīve krasi mainījās, jo šo pasauli pameta Mārtiņš Freimanis. Viņa aiziešana man lika pārdomāt visu dzīvi. Es ļoti skumu pēc viņa, pat nevaru pateikt, kāpēc. Lai kaut nedaudz mazinātu savas milzīgās bēdas, es sāku rakstīt viņam veltītus dzejoļus. Nu jau man ir vairāki desmiti dzejoļu, kas ir tapuši, domājot par Mārtiņu.
***
Mārtiņ – kāpēc tu aizgāji no mums?
Vai tev uz zemes nebija prieka?
Vai tu juties lieks?
***
Mārtiņ – tu aizlidoji kā tārtiņš uz debesīm,
Atstājot mūsu sirdīs skumjas vien.
***
Mārtiņ – tu tagad dejo ar zvaigznēm,
Un tās tevi aplido kā gulbji.
***
Mārtiņ – tu mums liki izliet visu asaru kausu,
Bet pats aizgāji uz debesu lauku.
***
Mārtiņ – tu mūs atstāji kādā ziemas dienā skumju pilnus,
Bet pats aizgāji pie Dieva.
***
Mārtiņ – tu tagad peldi baltā mākoņu laiviņā pa zilo debesu jūru
Un skaties uz lielo zemeslodi.
***
Mārtiņ – tu mūs atstāji ziemas naktī un pats uzkāpi debesīs;
Un mēs no rīta pamodāmies jau bez tevis.
***
Mārtiņ – tu kādā sniegotā ziemas rītā
Ar baltiem mākoņu zirgiem uzjāji debesīs,
Un mums palika ļoti skumji.
***
Mārtiņ – tu tagad guli baltā mākoņu gultiņā,
Un vējiņš tevi apsedz ar savu maigo segu,
Un tu domā par mums.
***
Mārtiņ – tu tagad esi paradīzes dārzā
Un skaties, kā tur viss mūžīgi plaukst un zied.
***
Mārtiņ – tu aizlidoji kā gājputns uz siltajām zemēm,
Tikai tu devies uz debesīm.
***
Mārtiņ – tu mūs pameti saltā ziemas tumsā,
Bet mēs to uzzinājām tikai no rīta.
***
Mārtiņ – tu tagad esi debesīs pie eņģeļiem un dziedi kopā ar tiem,
Bet mēs tavas dziesmas klausāmies uz zemes.
***
Mārtiņ – tu no mums aizgāji naktī, kad krita sniegs,
Tikai sniegs nāk no debesīm, bet tu devies turp.
***
Mārtiņ – tu tagad klejo pa zilo debesjumu,
un vējš spēlē tev savu vijoli,
Un tu dziedi kopā ar to.
***
Mārtiņ – tu tagad esi mēness pļavā
Un skaties, kā tur plaukst mēness ziedi
Un to smarža apbur visu debesjumu.
***
Mārtiņ – tu aizlidoji kā putni uz debesīm,
Tikai putni atgriezīsies,
Bet tu - vairs nekad.
***
Mārtiņ – tu kādā dienā pa neredzamu pavedienu uzkāpi debesīs,
Un mums palika tikai skumjas.
***
Mārtiņ – tu aizlidoji uz debesīm pie eņģeļiem,
Bet mēs palikām uz zemes.
***
Mārtiņ – tevi kādā siltā ziemas dienā apņēma aukstums
Un tu aizgāji pie siltās saules,
Bet mums kļuva auksti.
***
Mārtiņ – tu kādā baltā ziemas dienā devies uz debesīm,
Bet pār zemi sāka līt asaru lietus.
***
Mārtiņ – tu tagad klejo pa zvaigžņotajām debesīm un dziedi tur,
Bet mēs tavas melodijas dungojam uz zemes.
***
Mārtiņ – tu aizgāji no mums kādā sniegbaltā dienā uz gaiši zilajām debesīm,
Bet mēs palikām tepat uz zemes.
***
Mārtiņ – tu tagad sēdi uz mākoņmaliņas un skaties uz mums,
Bet mēs veramies debesīs un domājam par tevi.
***
Mārtiņ – tu tagad esi debesīs un paliksi mūžīgi tur,
Bet mēs uz zemes dzīvojam tikai īsu mirkli.
***
Mārtiņ – tu no aizputinātajiem pakalniem
aizgāji uz sniegbaltajiem mākoņu kalniem,
Bet mēs palikām uz sniegiem klātās zemes.
***
Mārtiņ – tu aizgāji baltā ziemas dienā uz zilajām debesīm,
Bet mēs palikām uz baltās zemes.
***
Mārtiņ – tu tagad esi debesu dārzā un skaties,
kā tur zied debesu mārtiņrozes,
Bet mēs tev nesam zemes mārtiņrozes.
***
Mārtiņ – tu kādā dienā pārvērties par baltu eņģeli un aizlidoji uz debesīm,
Bet mums jāpaliek uz zemes.
***
Mārtiņ – tu tagad esi debesīs
Un vēro, kā tur eņģelīši dejo debesu valsi,
Un tu dejo tiem līdzi.
***
Mārtiņ – tu tagad esi baltajos mākoņos
Un klausies, kā tur dzied eņģelīši,
Bet tu dungo savas dziesmas.
***
Mārtiņ – tu no zemes valstības aizgāji uz debesu valstību,
Bet mēs esam uz zemes.
***
Mārtiņ – tu kādā ziemas dienā ar sniega eņģeļiem aizlidoji uz debesīm,
Bet mēs palikām uz baltās zemes.
***
Mārtiņ – tu baltā ziemas dienā ar maigajām sniega pārslām
aizlidoji uz debesīm,
Bet pārējās sniega pūkas dejo uz zemes.
***
Mārtiņ – kādā baltā ziemas naktī pēc tevis atlidoja spoži sniega eņģeļi
Un paņēma līdzi uz debesīm,
Bet mēs palikām uz sniegotās zemes.
***
Mārtiņ – tu kādā sniegotā ziemas dienā aizgāji uz debesīm,
Un mēs palikām skumju pilnām sirdīm.
***
Mārtiņ – tu tagad esi pie saules un sildies tās jaukajos staros,
Bet mūs silda tavas dziesmas.
***
Mārtiņ – tu tagad esi mākoņu dārzā un vēro,
kā tur zied brīnumainie debesu ziedi
Un to brīnišķīgais aromāts apbur visu debesu malu.
***
Mārtiņ – tu kādā ziemas dienā aizgāji pie eņģeļiem,
Un mēs palikām vieni.
***
Mārtiņ – tu tagad dejo ar sauli,
Un tā tevi silda ar saviem siltajiem stariem,
Un tu baudi tās maigumu.
4. nodaļa DZĪVĪBAS LAUPĪTĀJI
Ļaundabīgie audzēji
Vēzis, sarkoma un adenoma -
šie visi ir ļaundabīgie audzēji.
Tie cilvēku apēd bez viņu atļaujas -
piezogas klāt, sagaida visizdevīgāko brīdi un uzbrūk.
Cilvēks nemaz nenojauš, ka viņu kāds sācis ēst.
Kad viņš beidzot uzzina, ka ar viņu mielojas, tikai tad sāk kaut ko darīt.
Bet dažreiz ir jau par vēlu.
Tad audzējs, pārspējis cilvēku, iesaucas: “Es uzvarēju!”
Vēzis gavilē kā gladiators, kas uzveicis pretinieku.
Bet cilvēks, bezpalīdzīgs un nodūris galvu, aiziet no šīs pasaules.
Kas tu esi?
Vēzis - kas tas ir?
Gards upes iemītnieks vai gaidāmā nāve?
Vai tas ir atbrīvojums no dzīves nastas
vai nežēlīgs karš ar paredzamiem upuriem?
Vai tas ir milzis, kas vienā momentā aprij cilvēku,
vai lēnām pa mazam gabaliņam ēd?
Vai tas ir akacis, kas nesteidzoties ievelk cilvēku savā klēpī,
vai milzīga haizivs, kas zibenīgi saplosa savu guvumu?
Vai tas ir zāles pļāvējs, kas gaismas ātrumā nocērt dzīvi,
vai čūska, kas lēnām laiž savu stipro indi, nemanāmi paralizējot medījumu?
Kas tu esi, vēzi?
***
Vēzis jeb krabis piezogas nemanot un satver upuri savās spēcīgajās spīlēs.
Cilvēks pat neapjauš, ka ir sagūstīts,
Bet vēzis viņu ēd.
Daži to dara lēni, nesteidzoties, izbaudot katru kumosu.
Bet citi gluži pretēji - ātri.
Viņi ir lielā badā.
Tie notiesā savu upuri tā, ka apkārtējie nepaspēj pamiršķirnāt ne acu, kā cilvēka vairs nav.
Vēzis nešķiro - bagāts vai nabags, precējies vai vientuļš, ubags vai karalis.
Vēzis var apēst jebkuru no mums.
Spīlēs
Vēzis saķer cilvēku savās spēcīgajās spīlēs un sāk ēst.
Viņš grauž ar saviem asajiem zobiem, sasmalcinot to kā kombains.
Nav iespējams sajust, kā vēzis pielavās un sāk postīt.
Cilvēks to apjauš tikai tad, kad no viņa jau ir apēsts liels gabals.
Nereti vairs nav iespējams to noņemt no sevis.
Vēzis jau ir notiesājis lielāko daļu orgānu, un tie vairs nedarbojas.
Tad atliek vien pamest šo zemi.
***
Vēzi, kas Tu esi?
Vai slimība, no kuras var izārstēties, vai nāves spriedums?
Vai neveiksmīgs joks, vai letāls iznākums?
Vai prāta maldugunis, vai nāves tīkli?
Vai ļauns murgs naktī, vai miegs, no kura nepamostas?
Kas Tu esi, vēzi?
5. nodaļa NĀVE
Nāves apciemojums
Naktī, kad ir tumšs, nāk nāve
un tuvojas ar savu salto elpu.
Guļu savā gultā un jūtu,
kā tā apkamj mani savām aukstām rokām
un nes sev līdzi.
Uzsaucu tai: “Jel neņem mani vēl!
Es gribu dzīvot un mīlēt,
mīlēt līdz neprātam!
Kad būšu izbaudījis visus pasaules priekus,
izsāpējis visas bēdas,
izjutis īstu laimi,
tad nāc,
nāc un paņem mani,
un es tev pilnībā atdošos!”
Jūtu, kā nāve lēnām atkāpjas,
un man atkal ir silti un labi.
Līdzi nāvei
Nāve, tik balta kā sniegs, antāk pie manis ciemos.
Viņa klusi pieslīd klāt un apsēžas uz manas gultas.
Tā ieskatās cieši acīs un aizver tās ciet.
Es jūtu, kā ķermenis lēnām atdziest.
Tad nāve paņem mani aiz rokas un ved līdzi sev.
Uz debesīm
Nāve, balta kā sniegs, zogas man klāt.
Tā pienāk un saņem manu plaukstu.
Viņas roka ir salta kā ledus.
Nē! Pat ledus nav tik auksts!
Tas ir stindzinošs.
Pat ziemeļpolā nav tik neciešami.
Bet es zinu, ka šis aukstums pārvētīsies siltumā -
tādā siltumā, kas nav sastopams uz zemes.
Tādēļ saku: “Ņem mani!
Ņem mani un aizved uz debesīm!”
Atvieglojums
Jūtu - atkal pie manis nāk ciemos nāve.
Tā apsēžas blakus un lūkojas acīs.
Atbildu ledainajam skatienam un saku: “Ņem mani līdzi!
Ņem mani, lai reiz beidzas šīs miesas un dvēseles mokas!
Ņem mani, lai reiz beidzas bezgalīgās ciešanas!
Ņem mani, lai reiz beidzas garīgās sāpes!”
Pieķeros tev pie rokas, un mēs ejam pretī mūžības vārtiem.
***
Es aizeju tepat pa debesjumu pastaigāt,
Un nevajag saukt mani atpakaļ!
Es gribu aiziet apskatīt to paradīzi, par ko ir tik daudz stāstīts.
Vai tur patiešām ir tik debešķīgi viegli un neticami skaisti?
Mārtiņrozes
Noliec man uz kapa trīs mārtiņrozes.
Viena lai ir par tavām izlietajām asarām.
Otra - par tavām izdzīvotām sāpēm.
Bet trešā - par tavu mīlestību.
6. nodaļa ATZIŅAS
Dzīve ir kā kalni un lejas -
Vienā brīdī tu vari būt visaugstākajā virsotnē,
Bet jau otrā visdziļākajā aizā.
Cilvēkam lielākā laime ir tad, ja viņš spēj priecāties par citu cilvēku laimi.
Dzīve ir kā bankas kredīts -
Tu vari iegūt visu ko vēlies,
Bet vari arī zaudēt visu, kas tev jau ir.
Nav jēgas meklēt vakardienu,
Jo tā vienalga vairs nekad neatgriezīsies.
Robeža starp dzīvību un nāvi ir trausla kā pieneņpūka -
Uzpūš vējš, un tā aizlido.
Mīlestība ir kā slimība,
Tā atnāk negaidot.
Tikai slimība cilvēku novārdzina,
Bet mīlestība stiprina.
Mīlestība ir kā ugunskurs,
Ja aizdedzina divas pagales, tās deg ar karstām liesmām,
Bet, ja vienu apdzēš, tad arī otra nodziest.
Cilvēka mūžs ir pārāk īss, lai uzzinātu visu,
Bet dzīve ir pārāk gara, lai to nodzīvotu nevainojami.
Cilvēka mūžs ir kā varavīksne debesīs,
Uznāk lietus, tā parādās.
Lietus pāriet, un tās vairs nav.
Paliek tikai atmiņas.
Asaras ir dvēseles duša,
Tā nomazgājas, lai atkal būtu tīra un skaidra.
Nāve atnāk negaidot,
Tu pats to nemaz nepamani.
Cilvēka mūžs ir kā meteors,
Tas parādās, uzsprāgst, un tā vairs nav.
Nav jēgas meklēt vakardienu,
Jo tā tāpat vairs neatgriezīsies.
Mēs varam izmainīt tikai pusi likteņa, otru pusi izmainīt nevar.
Tu vari sasniegt arvien jaunas un jaunas virsotnes.
Un nevajag jau daudz, lai cilvēks justos laimīgs –
Vienu siltu skatu, vienu maigu glāstu un vienu patiesu vārdu.